Digitālais klaidonis

   Tātad, var teikt, ka pirmo reizi es nemaz neliku, jo pat neizbraucu pilsētā. Toties otrajā reizē, normāli noparkojies, mēs (tas ir, es, instruktors un inspektors) ripojām pa vienu no standarta (atkal jau, no galvas iekaltiem) maršrutiem demonstrēt manas braukšanas iemaņas. Braucu es gluži ciešami, atskaitot vienu vietu mūsu pilsētā - krustojumu ar dambi. Tur, kalniņā pirms otrā luksofora, ietilpst tikai 2 mašīnas, tāpēc visi instruktori brīdina: ja drīz iedegsies sarkanais, mašīna jāaptur ātrāk, neuzbraucot kalniņā, pirms pirmā luksofora.
Izskatās tas šādi:


    Es kļūdījos, domādams, ka vēl pirmā mašīna kalniņā vēl paspēs izbraukt pie mirgojošā zaļā, un rezultātā mana mašīna atradās kalniņā ar bagāžnieku, kas izbāzts uz braucamās daļas. Attēlā mana mašīna - aizvēsturisks melns lūznis.
    Par laimi, par to soda bargi, bet ne galīgi. Par to man iedeva 4 soda punktus no 10. Izkritu es dēļ kaut kā cita.
Gandrīz maršruta beigās ir tāda vieta:

    Satiksmes tur gandrīz nekad nav, kā nebija arī tajā reizē. Man vajadzēja nogriezties pa kreisi. Braucu es pa kreiso joslu, jo labajā stāvēja noparkoti auto. Attiecīgi, pirms pagrieziena pa kreisi man vajadzēja ieņemt galējo kreiso stāvokli, bet savā, labajā joslā. Tas ir, man vajadzēja iebraukt labajā joslā un jau no turienes nogriezties pa kreisi. Par nelaimi, mašīnas stāvēja ļoti tuvu krustojumam. Tagad vairs nevaru pateikt, cik ļoti. Jebkurā gadījumā, es iebraucu savā labajā joslā, bet ne līdz galam, un mašīna stāvēja drīzāk mazliet pa labi no divu joslu braucamās daļas centra. Instruktors man nikni rādīja zīmes nolikt mašīnu vairāk pa labi, bet, tā kā mašīna jau bija gandrīz apstājusies, es to nesāku taisnot, un, pēc tam, kad pārliecinājos, ka no labās puses šķēršļu nav, nogriezos pa kreisi. Tā izrādījās liktenīga kļūda, jo maksāja uzreiz 10 soda punktus.
Lūk, tā es nenoliku otro reizi.